Tas ir grūti. Nebija jau jābūt viegli.Dzīve apgriežas kājām gaisā, šoreiz tīri burtiski. Tas, kas rūpējās. Kas parūpējās, tagad jāaprūpē.
Un nē, nav runa par to, ka man tas sagādātu grūtības. Ne šeit, šajā laikā, vietā un dzīves posmā. Vismaz ne tādā ziņā.
Savā ziņā, tas varētu tikt uzskatīts par pārbaudījumu, vai esmu tam piemērots. Sak', ja netieku galā šādi, kas notiks, kad būs jāķeras pa īstam klāt vērsim pie pakaļkājām un jāvelk trakcijā, līdz asaras izpiežas. Bet jā, šoreiz ne par to es runāju. Viss izdarīts kā nākas, nopozicionēts relaksācijas stāvoklī. Visas iespējas izmēģinātas, muskuļi, cik nu varēju, pastiepti. Neko daudz vairāk nevar izdarīt, jo nav iespējams ieņemt pat sākuma stāvokli, bet šeit es aizeju par tālu jūsu informēšanā.
Tiek lietoti pieejamie medikamenti, ir dabūtas konsultācijas ar profesionāļiem, kam jau 20 gadus ir nācies ar to saskarties.
Paliks labāk. Es zinu, jāpaliek. Pēc dažām dienām sāpes pierims, tūska noies. Atgriezīsies funkcija un varēs iztaisnot kājas. He, varēs pat paiet - tik vienkārši...
Tomēr atkal - ne par to es runāju.. rakstu.
Nakts vidus. Neviens no mums nevar aizmigt, jo abiem sāp. Viens no sāpēm raujas čokurā. Nakts vidū, kad jāatpūšas, jārod miers no sāpēm, kas nepāriet. Patiesībā naktī paliek tikai sliktāk, daudz sliktāk. Ķermenis nogurst no sāpēm un sāk sāpēt vēl vairāk. Cik ilgi var sakost zobus un izturēt? Paciest. Pusstundu varat?
Paciest sāpes, kas neļauj piecelties, izstiepties un kaut uz mirkli atbrīvoties. Bet dienu? Četras?
Otrs tikmēr kož lūpā un griež zobus. Pie katra kunkstiena saraujas. Izjūt otra ciešanas līdz kaulam. Es tā nevaru gulēt, dzirdot otra šņukstus. Varbūt kāda nepazīstama, bet arī nē.
Pulkstenis rāda pustrīs naktī, šķiet iemiga. Elpa mierīgāka, nedzird vairs balsi. Jācenšas man arī...
Daudz laika neaiziet, kad dzirdams apslāpēts vaids. Šķiet, ka četri. Tagad būs visgrūtāk.
Vai esat gulējuši autobusā? Pa nakti sēdējuši autobusā un centušies iemigt?
Atbildu uz pirmo saucienu pēc palīdzības, pielecu kājās un palīdzu sakārtot spilvenu.
Kājas noslīgušas pāri gultas malai, rumpis salīcis uz labo pusi un atbalstījies uz spilveniem, kuri veido konstrukciju, kas teju sagāzīsies. Cik varu sakārtoju, lai neizjauktu viņas pozu - vienīgo, kurā kaut mazliet ir vieglāk visu paciest. Iedodu savu spilvenu. Ar vienu segu nepietiek, naktī ir vēss un jāapsedz no abām pusēm - atdodu savējo.
Kaut nu varētu mazliet pagulēt, atpūtināt ķermeni un prātu, kas nemitīgi tiek mocīts ar sāpēm.
Seši. Jāceļas, ja gribu paspēt visu izdarīt. Uzliekam vārīties ūdeni, ātri sasmērējam sviestmaizes. Vakar nopirku sieru. Holandes.
Šorīt man kafija, tāpat kā vakar vakarā. Es nedzeru kafiju. Vismaz nedzēru.
Tā. Kafija un siermaizes man, tēja ar citronu, divas tabletes un alvejas dzēriens viņai. Lūgums pēc maizes un siera gabaliņa. Pirmā labā zīme, vismaz kaut kāda ēstgriba. Patīkami.
Sakrāmēju somu, tūlīt jāiet, jāpaspēj uz autobusu.
Neturpināšu... nekas jau īsti nemainās. Mainījās tikai pienākumi. Bet tas nekas.
Mainījās lomas, kam vajadzēja notikt agri vai vēlu. Arī tas nekas.
Bet ir grūti apzināties, ka neko nevari izdarīt, lai paliktu labāk. Ka esi tepat, bet no tā nav gandrīz nekāda labuma.
Pāries... un viss atkal būs pa vecam. Tā pagaidām vienmēr ir noticis. Pagaidām.
Ja mēs nejustu sāpes..
Vai mēs justos labāk?
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru