Rīga sporto un es arī

Mazliet pēc pusdesmitiem tika dots starts 20. Rīgas maratonam.
Es arī skrēju.
Pusmaratona distanci.

Pusmaratons

21 098m

Finiša laiks 1:47:04
Čipa laiks 1:46:14
437. vieta kopvērtējumā savā distancē (no 2170 skrējējiem)
363. vieta vecuma grupā VPP
397. vieta starp sava dzimuma pārstāvjiem
Vidējais ātrums 11.84 km/st (5.07 min/km)

Un tātad statistiku mazliet pie malas - par šīsdienas piedzīvoto.

Mazliet aizkavējos pirms izbraukšanas - noteipoju savus noberztos kāju pirkstus, ar lielām pūlēm piespraudu numuru, saliku mantiņas maratona EXPO iegūtajā maisiņā un devos uz sabiedriskā transporta pieturu. Ar dažiem maznozīmīgiem starpgadījumiem tikām līdz krastmalai un sāku iejukt skrējēju pūlī. Tik daudz cilvēku nebija vienkopus bijis kopš dziesmu svētkiem. Pa ceļam sastapu pazīstamos no āģ, kas gan skrēja minimaratonu.

Mazliet pasildījos un tad jau pienāca arī starts, vispirms vienotības kilometram, tad minimaratonam un visbeidzot nopietnie skrējēji varēja izmēģināt trasi. Kā rāda rezultāts, tad tos pārdesmit metrus līdz starta līnijai mīņājos teju veselu minūti. Blakus esošais sportists gan nodarbojās ar dīvainām lietām - iepēra sevi ar nātrēm. Nu ja, kas katram.

Uzreiz pēc starta bija jau gaidāmais baigais ņudzeklis, bet par laimi biju izskrējis trasi un zināju, kas ir sagaidāms.

Diemžēl nevaru komentēt nekādas izjūtas skrējiena laikā, jo tas viss jau pagaisis no atmiņas, bet neliela vilšanās bija neoperatīvā ūdens stendu apkalpošana. Pirmo reizi ieraut kādu H₂O dabūju vien starp 10to un 11to kilometru, taču tas nebūtu nekas, ja saule tā necepinātu. Neesmu pieradis dzert, taču gaidāmajā karstajā vasarā līdzbraucējiem noteikti būs jāņem kāds šķidrums līdzi. Pozitīvs atklājums bija Powerade dzēriens, kas bija ļoti patīkami enerģiju piedodošs. Taču otrais negatīvais bija līdzjutēju kūtrums - tieši to, kas bija atnākuši un stāvēja gar malām - atskaitot patiešām aktīvos aktīvistus pie Rātslaukuma pārējie tikai stāvēja un skatījās. Gaidīju mazliet vairāk entuziasma. Bet tas tā, nākamreiz būs jāsavāc lielāks savējo pulks, kas paklaigās!
Atceros, ka bija viens neliels vājuma punkts, bet neatceros īsti kur. Šķiet, ka uz tilta vai kkā tā, stāvums no Rīgas puses uz vantinieka ir ievērojams - kā kalnā jākāpj.
Saules spīdēšana bija jauka pārmaiņa, jo visas citas reizes šogad skrēju, kad laiks bija apmācies.
Bruģi es tiešām neciešu, tā bija elle. Visjaukāk laikam tomēr skriet bija pa Valdemāra ielu un tiltu, var just to brīvības sajūtu.

Noskrienot pēdējo reizi no tilta sāku jau kāpināt tempu, parādījās arī aktīvāki atbalstītāji un nogriežoties finiša taisnē uzlikās tāda fiksā mūzika, ka kājas pašas gāja uz priekšu. Sanāca tāds spurts, ka vairākus apdzinu kā stāvošus! Tikai dažus soļus pirms finiša jutu, ka aiziet ciet elpa - tādas sajūtas bija pirmo reizi, daudz netrūka, lai tāds uzrāviens beigtos slikti.

Medaļa, rozīte, maisiņš - braucam mājās.

Atliek tikai pieminēt, ka skrējiens bija super, viss bija super un ar nepacietību gaidu nākamo.

Tikai vēl mazliet par rezultātu - vidējais ātrums sanāca par veselu minūti ātrāk kā parasti (5 min/km); rezultāts tikai par divām (reāli vienu) atpalika no tā, kas tikai rādījās sapņos ievērojami pārsniedza minimālo cerēto (2h).

Tā lūk. Tiekamies uz ceļa.