pieci velni baznīcā

Kā man iet?

Neteikšu.
Uz priekšu jau iet.
Vārdos neaprakstāmas sajūtas pārņem, kad pēc 12 stundu garas nakts maiņas pārvelcies mājās ar bronhīta simptomiem un lieliskām iesnām. Un pēc tam noguli no deviņiem līdz pieciem.

Pa ceļam autobusā iekāpa kontrole. Svētdienā, astoņos no rīta. Bet es laikam izskatījos beigts, jo mani pat nepārbaudīja. Ha - inyourface!

Patiesībā man nav ko teikt, vakar pamodos ar sēcošiem bronhiem un pilnībā aizliktu degunu. Vajadzēja skriet, bet to es izdarīšu rīt. Būs jācer, ka tas neizsūks no manis pēdējo dzīvību, jo parīt atkal darbs - visa diena. Bet es nečinkstu un nesūdzos, darbs ir darbs un dzīve ir dzīve. Jāpieņem tas, kas ir. Pat ja reizēm ir grūti un gribās pagulēt siltā gultiņā, netaisīt brokastis.

Maziem solīšiem tuvojos tehniskajiem upgreidiem, kad būs klāt, tad uztaisīšu i' fotosesiju, i' garu un plašu pārstāstu. Tikai būtu jācenšas iekļauties ~200 Ls no manas puses un vēl vismaz 150 no mecentāta, tad finansiālie līdzekļi būs izsmelti uz kādu laiku (līdz nākamajai algai).

Atziņas, kas pārņem un neliek mieru atnākot mājās no darba/skolas/prombūtnes un tagad sēžoties pie galda ir, ka pa dienu ienāk prātā tik daudz labas domas un idejas, par kurām varētu rakstīt, bet tagad viss ir pagaisis. Vēl viens iemesls minētajiem uzlabojumiem.

Bet būs labi, veselība atgriezīsies, būs atkal viss kārtībā.

Smuks laiks ārā, paliek pat žēl, ka neeju ārā ar kameru un netveru pavasari.