pavasara (maniakālā) depresija

Šim bezgala jaukajam pataloģiskajam stāvoklim ir divas stadijas.
Maniakālā un depresijas.

Man nav ne vienas no šīm, jo man ir tikai neliels pavasara nomākums, kad varētu teikt, ka tas mazliet apošņā depresijas robežas.
Simptomi?
Vispārējs nomākums (garīgs un fizisks), nevēlēšanās neko darīt un iet. Nogurums un citas daudziem zināmas likstas, kas ļoti atgādina parastu slinkumu.
Bet nē, pašreizējā gada laikā esmu palicis vēl slinkāks un vēl grūtāk motivējams.

No farmakoloģijas:
maniakālā depresija - bipolāri afektīvs traucējums. Lieto normotīmiskos līdzekļus, kas tieši vai netieši ietekmē dopamīnerģisko sistēmu. (ziniet taču, kas ir dopamīns? ja nē, tad sorrī, nav vēlmes stāstīt, paguglojiet)
Nu lūk, šie līdzekļi normalizē garstāvokli un bla, bla bla... Precīzāk tas būtu litija karbonāts jeb aptiekā to varētu atpazīt pēc vārda mikalits, par receptēm nezinu, gan jau par smukām acīm tāpat vien nedos.
Un jā, tajā fāzē, kad jūties kā maniaks palīdzēs jau minētais Li₂CO₃ kombinēts ar.. piemēram, haloperidolu. Kad esiet sadrūvējies pievienojiet kādu antidepresantu. Šeit izvēle ir plaša - selektīvi vai neselektīvi.
Visi taču ir dzirdējuši par prozaku, lūk tas ir selektīvs un palīdzēs depresijās vai fobiju gadījumos. Neselektīvie vairāk saistīti ar neiroloģiskām problēmām.
Nu jā, kāpēc to visu stāstu nezinu, bet savādāk mani ieraksti liksies īsi un nesvarīgi - re kā, viena no izplatītākajām fobijām ir arahibuterofobija. Kas uzminēs, kas tas ir, tas dabūs zemesriekstu sviestu! Pie aukslējām :D

Šodien ejot uz sportu pa ceļam pie āgenskalna tirgus redzēju pamestas automašīnas atslēgas. Uz piekariņa bija rakstīts SAAB. Un blakus stāvēja smuks SAABs. Ja būtu mazliet trakāks varētu bijis interesanti pamēģināt..

Es pārkāpu savu apņemšanos. Ne vakar ne šodien nebiju skriet jeb izlaidu iknedēļas īso distanci. Vainīgs laikam ieraksta virsraksts, bet attaisnojumam varu teikt, ka vakar vakarā bija spēka treniņš, šorīt pamatīga aerobika un nupat visu ceļu no kora skrēju.

Jā, koris. Bijām divi. Es un Andris. Vēl bija sešas meitenes+Ieva. Un vēlāk protams atnāca Māra un dabūjām nelielu brāzienu. Ja neziniet šos personvārdus, tad uzjautājiet. Gan kādu dienu veltīšu tam ierakstu. Gatavojamies kārtējais meistarklasei, šoreiz ar spāņu komponista Ramiro Real skaņdarbiem. Drausmas.. un Rekviēmu es arī nedziedāšu. Tā jau maz laika.

Dzerot vāju tēju un ēdot vecus cepumus arī atvados. Līdz nākamajai reizei.