Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā.
Spītējot diezgan briesmīgai pašsajūtai, kuru izraisīja
Divas dienas nostrādājis un trešdienā dabūjis brīvu ap četriem ierados Rīgas pasažieru ostā. Cilvēku nebija pārāk daudz, bet rinda kustējās gauži lēni, katrā gadījumā pārāk lēni manai patikšanai. Gandrīz uzreiz pamanīju dažus cilvēkus, kas dienu iepriekš bija viesi Viesnīcā. Tostarp pavecāks pāris un kāds kungs, par kuru pastāstīšu mazliet vēlāk.
Sekojot neregulārai rindas virzībai tomēr saņēmām iekāpšanas kartes jeb tā saucamos boarding passes kāpām uz kuģa un meklējām savu kajīti. Pēc cipara (9713) varēja noprast un tā arī izrādījās, ka tiksim izmitināti 9tajā stāvā. A klases kajīte ar logu labajā bortā bija gana mājīga, ka sametām mantas un devāmies ārā uz klāja, lai sekotu līdzi prāmja atiešanai. Ar pavisam nelielu nokavēšanos tas arī sāka kustēt un uzsākām ceļu pretī ziemeļiem.
Pavadījuši Bolderājas piekrastes aprises un pa ceļam kāda dīvaina vīrieša nokāpšanu no kuģa, devāmies uz kajīti, lai izpakotos un novērtētu kuģi. Pastaigājām pa klājiem, apciemojām veikalus, ēdnīcas, bārus un arī skatuvei līdzīgo uzpraikti, kas vēlāk vakarā priecēja sanākušos tūristus ar kādas ungāru grupas uztāšanos. Jā un arī dažiem cirka elementiem. Bet ko tur daudz par pirmo dienu.
Nākamajā rītā pamodāmies jau sauszemes ieskauti - gan vien tikai salu. Kas jau ir braukuši ar prāmi uz Stokholmu zina, ka jau apmēram piecas stundas pirms pietauvošanās ostā parādās pirmās mazās saliņas ar mājiņām. Dažbrīd tīri pārsteidzoši ir kā uz maza klinšu gabala kāds pamanās uztapināt gan māju, gan vēl traktoru. Pēc kādas pusstundas pieredzējām arī jauku saullēktu un satikām to pašu kungu, kuru pieminēju jau iepriekš. Biju viņam viesnīcā palīdzējis ar telefonēšanu un viņš mani arī atcerējās - pēc sarunas atklāju, ka viņš ir vecs tūristu gids un viņš sniedza dažus labus padomus, ko apskatīt Stokholmā. Šādos laikapstākļos (silts, saule arī spīdēja cauri mākoņiem) būtu jauki apskatīt Drotningholmu ar tajā esošo karaļa vasaras rezidenci kā arī Vāsas muzeju. Paēduši brokastis un nokāpuši no kuģa tā arī darījām un ar nelielu vietējo palīdzību nokļuvām vispirms pilsētas centrā, tad Brommaplan un tad jau Drotningholmā.
Izstaigājuši lielo pilsētas parku un nopriecājušies par skaisto laiku devāmies ar autobusu atpakaļ uz Brommeplan, kur sekoja pārsēšanās metro, kas savukārt mūs aizveda atpakaļ uz pilsētas centru. Mazliet apjukuši Sergela laukumā aizmaldījāmies uz nepareizo pusi, bet ātri atradām pareizo virzienu uz veco pilsētas daļu. Pusei izgājām cauri, pa ceļam, protams, apskatot dažus suvenīrus, un nogriezāmies pa kreisi, lai vairāk netērētu laiku un ātrāk sasniegtu nākamo galamērķi - slaveno Vāsa muzeju.
Muzejs, kas sastāv no milzīga kuģa, kurš izcelts no dzelmes pēc tam, kad tas tur sabijis vairāk kā 300 gadus. Bija visnotaļ iespaidīgs, taču ņemot vērā faktu, ka jau pēc dažām stundām jābūt atpakaļ uz kuģa mēs iemetām acis kartē un ātri devāmies tālāk. Ņemot vērā sāpošos vēderus un kājas, pa ceļam tikai iegājām pārtikas veikalā un cik nu ātri varējām devāmies uz tuvāko tunelbāņa staciju, un gandrīz bez starpgadījumiem nokļuvām Stokholmas brīvostā. Paspējām gan par pēdējām kabatā skanošajām kronām nopirkt trauciņu ar avenēm no pārdevēja tirgū, kas gan neizskatījās pēc zviedra un runāja arī krieviski.
Tālāk viss bija diezgan pašsaprotams - uzkāpām uz kuģa, nolikām mantiņas, noskatījāmies kā garām paslīd neskaitāmās salas un uzņēmām kursu mājup.
Nākamajā rītā izkāpām uz miglā un mitrumā ietītās Rīgas zemes un uzreiz vēlējāmies būt atpakaļ saulainajā Stokholmā. Diemžēl tam nebija lemts notikt un nācās vien doties mājup. Pieminēšanas vērts gan bija arī krastmalā noenkurotais divmastu burinieks.
Ceļojums visnotaļ bija izdevies, galvenokārt pateicoties lieliskajam laikam, pilsētai un tās iedzīvotājiem. Pavisam noteikti viena no jaukākajām vietām, kuru apciemot.
